17. janvāris – Teņa diena. Ziemas lūzuma punkts

Kad janvāra vidū sals kniebj visstiprāk un naktis šķiet bezgalīgas, klusi pienāk Teņa diena. Mūsu senčiem tas nebija parasts datums kalendārā – tas bija "Ziemas vidus" jeb lūzuma punkts. Ja līdz šim mēs tikai laidāmies dziļāk ziemas miegā, tad pēc Teņa dienas Saule sāk savu lēno, bet neatgriezenisko ceļu atpakaļ pretī pavasarim.

Saimnieka gods un "Cūku diena"

Teņa dienu mēdza saukt arī par Cūku dienu. Bet neiedomājies, ka tas bija tikai par saimniecību! Senajiem latviešiem cūka bija pārticības, auglības un "rakšanas uz priekšu" simbols. Šajā dienā īpaši godāja mājas svētību. Bija pieņemts vārīt cūkas galvu ar pupām un grūbām, cienājot visu saimi, lai gads būtu sātīgs un apcirkņi nekad neiztukšotos.

Ko Teņa dienā darīja (un ko nedrīkstēja)?

Šī ir diena, kad Tev jāieklausās dabā. Senie ticējumi vēstīja:

• Neko ne nest no meža mājās. Tas jādara tādēļ, lai vasarā meža zvēri un čūskas nenāktu sētā. Viss, kas pieder mežam, šajā dienā paliek mežā.

• Sievietēm nebija brīv vērpt vai adīt. Ticēja, ka tad lopiem un saimei var neiet tik labi, kā iecerēts. Tā bija diena atpūtai un kopā būšanai.

• Jāvēro saule. Ja Teņa dienā saule uzspīd tik ilgi, kamēr paspēj zirgu apseglot vai pusdienas paēst, tad nākamā vasara būs saulaina un siena laiks – izcils.

Ziemas inventarizācija

Teņa diena bija kā tāds dabisks "atskaites punkts". Saimnieki skatījās, vai pusē ir malka un vai puses barības lopiņiem vēl pietiek. Tas ir laiks, kad Tu apstājies, pārliecinies par saviem resursiem un saproti – puse no garās ziemas jau ir aiz muguras!

Pat ja šodien mēs nedzīvojam viensētās, Teņa dienas enerģija joprojām ir aktuāla. Tā ir par pārliecību, stabilitāti un dabas cikla godāšanu. Tas ir brīdis, kad savā siltajā istabā vari baudīt tēju ar kādu saules dzintara gabaliņu un zināt – gaisma jau sāk atgriezties.